Kāds teicis, ka gleznot vajag to, ko pazīsti. Tā nu viens no maniem  iedvesmas avotiem jau daudzu gadu garumā ir ģimenes lauku mājas  senajā lībiešu ciemā Vaidē. Var teikt, ka kontakts ar dabu, ar jūru,  bērniem un draugiem ir kļuvis par veidu, kā apjaust savu patieso sūtību  mūsdienu brīžiem trakajā pasaulē. Ziema ar zvēru pēdu skaitīšanu un  slēpošanu caur smagi piesnigušu mežu vai vēja neticamās formās  izpūstu  jūras klajumu. Garie un krāšņie rudeņi ar ogošanu,  sēņošanu  vai vienkārši ļaušanos domām uz zemas saules uzsildītā lieveņa.

Pavasari. Vēl bez odiem, bet nu jau ar sulām un sprāgstošiem  pumpuriem.

Vasaras. Jāņu naktis (nu jau ar visiem odiem), uguns dižjūras malā, līgošana līdz rītam. Un, protams, - pirts. Visu gadu. Izmēģināt senās gudrības par augu dziedinošo spēku, slotām, rituāliem. Uzvilkt mici, uzmest garu, ietīties tvaikā, ielēkt āliņģī. Vai vasarās diebt cauri mežam uz jūru.

Izglītība:
1984 - 1991, Jāņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola
1991 - 1994, Latvijas Mākslas akadēmija, Mākslas bakalaura grāds
1994 - 1997, Latvijas Mākslas akadēmija, Mākslas maģistra grāds