Pārlekt uz galveno saturu

Priekuļu pētniecības centra vēsture

VPLSI logo

  Priekuļu laukaugu selekcijas institūta vēsture aizsākās jau 19.gadsimtā, un tā cieši saistīta ar latviešu zemkopju organizēšanos biedrībās 19. un 20.gadsimta mijā. Attīstoties un nostiprinoties zemnieku saimniecībām, lauksaimnieciskā ražošanā 20.gadsimta sākumā aizvien lielāku nozīmi sāka piešķirt vietējos apstākļos pārbaudītu zinātnes atziņu plašākai pielietošanai. Priekuļu kroņa muižā pirmie izmēģinājumi, lai noskaidrotu ražīgākās kartupeļu šķirnes, tika veikti jau 1838.gadā, kad muižas pārvaldnieks J.Krēsliņš šeit salīdzināja 119 dažādu Eiropas valstu šķirnes. Balstoties uz šī izmēģinājuma rezultātu popularitāti, jau tad tika nolemts, ka Priekuļos jādibina lauksaimniecības izmēģinājumu iestāde, taču tam nepietika līdzekļu. Šī ideja realizējās tikai 1912.gada 15. martā, kad Lauksaimniecības Centrālbiedrība nolēma dibināt 

Eka

Vidzemē valstij piederošā Priekuļu muižā izmēģinājumu laukus. Lēmums tika īstenots 1913.gada 23. aprīlī, kad uz 44 ha lielās Birzes mājas platības darbu sāka Cēsu izmēģinājumu stacija (tagad Priekuļu laukaugu selekcijas institūts). Sākotnēji darbs aprobežojās tikai ar ceļojošo izmēģinājumu organizēšanu. 1913.gadā Jāņa Lūkes vadībā uzsāka dažādu mēslošanas, augu seku un lopbarības kultūru audzēšanas jautājumu risināšanu. Pirmais pasaules karš uz brīdi izjauca iesāktos darbus, bet jau 1919.gadā tika uzsākti priekšdarbi arī selekcijai paralēli agrotehniskajiem pētījumiem. Šajā laikā visas Priekuļos esošās iestādes apvienoja un nosauca par Priekuļu lauksaimniecības institūtu, kurā bija nodaļas ar institūta padomi priekšgalā.

  Ar 1923.gadu uzsāka labību un zāļu selekcijas un sēklkopības darbu un tā tika nosaukta par Priekuļu lauksaimniecības izmēģinājumu un selekcijas staciju. 1928.gadā to paplašināja, uzsākot linu, bet 1931.gadā arī kartupeļu selekciju. 1932.gadā stacijai pievienoja Priekuļu muižas saimniecību, iegūstot 260 hektāru kopplatību. No 1923.gada līdz Otrajam pasaules karam tās vadītājs bija Edgars Eglītis.

  Stacijas stāvoklis ievērojami pasliktinājās Otrā pasaules kara laikā. Tikai pateicoties cilvēku atjautībai izdevās pasargāt ēkas, lopus un nedaudz selekcijas materiāla.

  1945.gadā stacija tika iekļauta Vissavienības selekcijas staciju tīklā un nodota PSRS Lauksaimniecības ministrijas pārziņā. Sākās atjaunotnes darbs, ko līdz 1953.gada vadīja Arnolds Hincenbergs. Tika nokomplektēti kadri, atsākta galveno kultūru selekcija un sēklkopība, iekārtotas Agroķīmijas un Fitopatoloģijas laboratorijas. Tolaik strādāja rudzu speciālists Vasilijs Antropovs, agrotehniķis Valfrīds Upmanis, daudzgadīgo zāļu selekcionārs Pēteris Pommers, pākšaugu speciālists Vasilijs Fedotovs, vasarāju graudu selekcionārs Arvīds Sniedze un agroķīmiķis Rūdolfs Sniedze, sēklkopības agronomi Aleksandrs Kameņevs, Rūdolfs Eidemanis, Kārlis Baltroks, vēlāk Pēteris Legzdiņš. Lopbarības kultūru audzēšanas nodaļā strādāja Guntars Grīnblats, Ēriks Gailītis, Ārijs Robežnieks, Emīls Pētersons.

  Sākot ar 1955.gadu stacijas darbību koordinēja Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūts. Šajā laikā staciju vadīja Augusts Krēsliņš, no 1961.gada Kārlis Sproga, no 1963. gada Voldemārs Kenne. Pievienojot stacijai kolhozu "Rainis" 1962.gadā stacijas kopplatība pieauga līdz 2335 ha. Līdz ar platību pieaugumu vajadzēja celt modernu kalšu kompleksu un kartupeļu pagrabu, ko arī īstenoja.

  Visilgāk stacijas vadības grožus turēja Vladislavs Jurkāns (1968. - 1985.). Pievienojot kolhozu "Arājs" stacijas platība pieauga līdz 5624 ha. Plaši izvērtās celtniecība. Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados tika uzceltas vairākas dzīvojamās ēkas, graudu un zāļu kaltes, sēklu pēcapstrādes punkti, zinātnes laboratoriju un siltumnīcu komplekss, mehāniskās darbnīcas , kartupeļu pagrabi, jauns administrācijas ēku komplekss ar sporta un aktu zāli, fermas, sniegta palīdzība citu ciemata objektu celtniecībā. Toties jaunā meristēmu laboratoriju kompleksa celtniecība ilga 15 gadus un tikai 1999. gadā tajā sāka darboties pirmās laboratorijas. Tās bija zāļu, zirņu un ziemas rudzu selekcijas grupu laboratorijas. Saimniecība par sasniegumiem zinātniskā un ražošanas darbā tika apbalvota ar Tautu Draudzības ordeni. Zinātnisko darbu šajā laikā līdz 1981. gadam vadīja Jānis Lindermanis, pēc tam Uldis Miglavs. Līdz atmodas laikam selekcijas darbs un pētījumi notika 8 grupās - kartupeļu, miežu, ziemas rudzu, zirņu, zālāju, agrotehnikas, kā arī agroķīmijas laboratorijā un meristēmu laboratorijā.

  Stacijas galvenais uzdevums vienmēr ir bijis laukaugu šķirņu selekcija un sēklaudzēšana. Blakus zinātniskajam darbam un sēklaudzēšanai stacijā visu tās pastāvēšanas laiku līdz pat 1998.gadam ir notikusi arī cita veida ražošana. Tā, piemēram, 1983.gadā stacija bija izveidojusies par daudznozaru saimniecību ar vairāk kā 600 strādājošajiem , kurā bija zinātnes, augkopības, lopkopības, mehanizācijas, celtniecības un komunālās saimniecības nozares.

  No 1985.gada par stacijas direktoru kļuva Roberts Dilba. Šajā laikā tika pabeigta pēdējā stacijas būvētā daudzdzīvokļu māja, Priekuļu vidusskola, turpināts darbs pie meristēmu laboratorijas būves. Pēc 10 gadiem direktora amatā stājās Uldis Lūkins. Viņa darbības laiks sakrita ar juku laikiem lauksaimniecībā. Tika meklēti dažādi saimniekošanas modeļi, bet tie neguva atbalstu lauksaimnieku vidū. Notika reorganizācija un saimniecība 1998.gadā tika sadalīta divās daļās - zinātne un pārējā jeb privatizētā saimniecības daļa. Zinātnes daļas statuss- Valsts bezpeļņas zinātniskā organizācija, nosaukums- Valsts Priekuļu selekcijas stacija, tās direktors - Dr.agr. Uldis Miglavs, platība 215 ha. Galvenie darbības virzieni bija selekcija un sēklaudzēšana, kā arī agrotehniskie pētījumi. Sēklaudzēšana tika veikta 15 laukaugu kultūrām, 33 šķirnēm. Līdz ar reorganizāciju, papildus zinātniskajam darbam, uzsākās aktīva saimnieciskā darbība. 1998.gada rudenī savu pirmo sezonu uzsāka somu firmas ANTTI graudu kalte, no jauna sāka iekārtot mehāniskās darbnīcas, kuru būvniecība pirms tam uz laiku tika apturēta sakarā ar PSRS sabrukumu un problēmām tautsaimniecībā. Abās selekcijas stacijas laboratoriju un administratīvajās ēkās tika ierīkota individuālā apkure, par kurināmo izmantojot gāzi.

  2006. gada 18. maijā notika stacijas pēdējā reorganizācija, kad tika mainīts gan nosaukums (Valsts Priekuļu laukaugu selekcijas institūts), gan statuss (Valsts aģentūra).

  1. Šobrīd zinātniskie pētījumi tiek veikti sešās grupās:
  2. kartupeļu selekcijas grupa (gr.vad. Dr.agr. Ilze Skrabule),
  3. miežu selekcijas grupa (gr.vad. Dr.agr. Linda Legzdiņa),
  4. ziemas rudzu selekcijas grupa (gr.vad Mg. Aina Kokare)
  5. tritikāles selekcijas grupa (vad. Dr.agr. Arta Kronberga)
  6. agrotehnikas grupa (vad. Dr.agr. Līvija Zariņa)
  7. bioloģiskās lauksaimniecības grupa (vad. Dr.agr. Ilze Skrabule)

  Iestādē darbojas Kartupeļu atveseļošanas laboratorija (vada Mg. Ilze Dimante) un Augu biotehnoloģijas un kvalitātes laboratorija (vadaMg Ieva Mežak). Dr.agr. Ilzes Skrabules vadībā izveidota bioloģiski audzētu laukaugu augu seka un tiek veikti pētījumi bioloģiskā lauksaimniecībā.

Zinātnieki iesaistījušies vairākos projektos, un sadarbība notiek ar vairāk nekā 30 dažādām pētniecības iestādēm gan Latvijā gan ārpus tās. Pastāvēšanas gados strādāts pie vairāk kā 30 laukaugu sugu selekcijas. Kā jaunākā no sugām ir ziemas tritikāle. Priekuļu selekcijas stacijas zinātnieki gadu gaitā ir izveidojuši vairāk kā 100 laukaugu kultūru šķirnes.

  Šobrīd tiek veikts arī plašs sākotnējās sēklaudzēšanas darbs un dažādu laukaugu kultūru augstu kategoriju sertificētas sēklas pavairošana un tirdzniecība.

  Sēklaudzēšanas nodaļu (vad. agronome Aija Bērziņa) veido trīs grupas -

  • graudaugu sēklaudzēšanas grupa, kurā bez ziemas un vasaras labībām audzē arī zirņus, vasaras vīķus, eļļas rutku un vasaras rapsi.
  • stiebrzāļu un āboliņu sēklaudzēšanas grupa
  • kartupeļu sēklaudzēšanas grupa.

    Informāciju sagatavoja L.Zariņa /2011.g. febbruārī/