2021.gadā AREI pētnieki, iesaistot virkni nozares ekspertu, īstenojuši pētījumu par piena nozares stratēģisko attīstību Latvijā. Pētījuma rezultāti ir publiski pieejami pētījuma atskaitē, kas pilnā apmērā publicēta LLU projektu datubāzē.

Piena nozare ir kompleksa, vertikāli saistīta nozare, kuras centrā ir piena saimniecības ar slaucamo govju ganāmpulku. Šo saimniecību galvenā tirgus prece ir piens, kas kļūst par izejvielu pārtikas ražošanā un piena produktu veidā nonāk pie patērētājiem vietējā un starptautiskā mērogā. Ievērojot ražošanas apjomu, Latvijas piena nozare ir neto eksportētāja, pašnodrošinājumu pārsniedzam par vairāk nekā 40%. Tādējādi piena nozares turpmāka attīstība ir cieši saistīta ar iespējām pārstrādātus piena produktus virzīt ārvalstu tirgos.

Piena ražošanas procesā neizbēgami veidojas blakusprodukti: teļi un kūtsmēsli, kuriem arī ir tirgus vērtība vai produktīvs pielietojums saimniecībā uz vietas, kā arī publiskie labumi (lauku apdzīvotība, ainavas veidošana un uzturēšana, bioloģiskā daudzveidība), kuriem pagaidām tirgus vērtība netiek noteikta, tomēr tiem ir liela nozīme dabas vērtību saglabāšanā un sabiedrības labklājības veidošanā.

Piena nozarei piemīt īpaša spēja – pārvērst zālājos uzkrāto saules enerģiju cilvēku patēriņam derīgos pārtikas produktos. Šāda spēja piemīt vēl tikai ganāmo lopu lopkopībai, kuras galvenā tirgus prece ir liellopu un aitu gaļa, tomēr šīs nozares Latvijā vismaz pagaidām ir nelielas, līdz ar to piena ražošana joprojām novērtējama ar lielāko zālāju audzēšanai piemēroto lauksaimniecības platību produktīvas izmantošanas potenciālu.

Latvijas daba ar savām plašajām lauksaimniecības zemēm, no kurām liela daļa ir piemērota zālājiem, ir izcils resurss zālēdāju dzīvnieku lopkopībai, tomēr zālāju produktīva izmantošana samazinās, un apstākļos, kad laukaugu produkcijas ražošana uzrāda strauju izaugsmi, - piena ražošana Latvijā ir ieslīgusi stagnācijā – pēc kvotu sistēmas atcelšanas 2015.gadā piena ražošanas apjomi nepalielinās, bet Latvijas daļa Eiropas piena tirgū pēdējo piecu gadu laikā samazinās.

Piena ražošana piedzīvo būtiskas strukturālas pārmaiņas. Kopš 2015.gada no nozares ir izstājušās 8142 saimniecības, kas ir gandrīz puse (42%) no kopējā saimniecību skaita, praktiski 1.6 tūkstoši saimniecību ik gadu. Visstraujākais samazinājums vērojams saimniecību grupās ar slaucamo govju skaitu 1-9, tomēr arī pārējās grupās saimniecību skaits ir sarucis. Samazinājies arī kopējais slaucamo govju skaits par 26.4 tūkstošiem, tajā skaitā saimniecību grupā 1-9 govis tas krities par 14.3 tūkstošiem. Slaucamo govju skaita samazinājums vērojams visās saimniecību grupās, izņemot saimniecības ar 200 un vairāk slaucamajām govīm ganāmpulkā, - tajās dzīvnieku skaits ir nedaudz pieaudzis (+1.4 tūkst.), tomēr šis pieaugums ne tuvu nekompensē kopējo slaucamo govju skaita samazinājuma tendenci nozarē kopumā.

Tomēr piena nozarei ir plaša multifunkcionalitāte, turklāt dažādām saimniecību grupām ir atšķirības stiprās un vājās puses ekonomisko, sociālo un vides saglabāšanas funkciju nodrošināšanā. Turklāt strukturālās pārmaiņas piena nozarē negatīvi ietekmē zālāju produktīvu izmantošanu. Pētījumā ar telpiskās analīzes metodēm novērtēts, ka platībās, kurās ilggadīgo un sēto zālāju blīvums pārsniedz 67% no kopējām LIZ kvadrantā, biežāk sastopamas novietnes ar salīdzinoši mazāku slaucamo govju skaitu. Savukārt novietnes ar lielāku slaucamo govju skaitu bieži atrodas teritorijās, kurās LIZ platībās salīdzinoši augstāks īpatsvars ir kukurūzai, kas tiek audzēta lopbarības vajadzībām.

Teritorijas, kurās ir augsts zālāju īpatsvars kopējā LIZ, bet zems slaucamo govju blīvums, - no vienas puses norāda uz potenciālajiem areāliem zālēdāju lopkopības attīstībai, no otras puses – tās ir LIZ platības, kurās ir zema un samazinās to produktīva funkcionāla izmantošana, un faktiski šo platību uzturēšana labā lauksaimnieciskā stāvoklī tiek ar publisko finansējumu atbalstīta (gan tagad, gan turpmāk) vairs tikai no vides aspekta. Zālājiem tiek piešķirta nozīmīga loma lauksaimniecības nozaru ceļā uz klimataneitralitāti.

Ievērojot, ka globālajā tirgū pieprasījums pēc piena produktiem pieaug, un pat sarūkošās zālāju platības Latvijā joprojām spētu pabarot vismaz par 100 tūkstošiem liellopu vienību vairāk nekā to ir šobrīd, pētījumā nonācām pie secinājuma, ka Latvijas piena nozare var kļūt par ilgtspējīgas pārtikas ražošanas sistēmas vēstnesi Latvijā. Tai ir izaugsmes potenciāls, spēja pieņemt un pielāgoties klimatneitralitātes izaicinājumiem un, demonstrējot integrētu pieeju, ražot drošus, uzturvielām bagātus un kvalitatīvus piena produktus, kas ir novērtēti vietējā un eksporta tirgos, un nodrošinot labklājību veicinošus ienākumus nozares cilvēkiem. Lai to panāktu, nepieciešams lauzt piena nozares stagnēšanas trendu:

• atjaunot piena nozares konkurētspēju un izaugsmi, lai veicinātu piena ražošanā iesaistīto Latvijas ģimeņu labklājību;
• kāpināt piena ražošanas noturību un ekonomisko efektivitāti;
• saglabāt nozares lomu publisko labumu sniegšanā.

Pētījumā piedāvājam darbības virzienu kompleksu (sešu pavedienu stratēģiskā pīne), kas aptver situācijas analīzē konstatēto nozares priekšrocību mērķtiecīgu izmantošanu - nozīmīgāko attīstības šķēršļu risināšanai un izaicinājumu pārvarēšanai.

Viens no būtiskākajiem šķēršļiem, kas ir iemesls piena nozares sarukšanai, ir starpība starp Latvijas un vidējo ES piena iepirkuma cenu, kas ilgstoši ir vismaz 5 eiro centi par kg piena par sliktu Latvijas piena ražotājiem, un šis ir izšķirošs faktors nozares attīstībai turpmāk. Starpība starp Latvijas un vidējo ES piena iepirkuma cenu 2019.gadā bija 5.39 eiro centi, 2020.gadā 5.9 eiro centi, tāpat arī 2021.gada astoņos mēnešos starpība veidojusi 5.31 eiro centus par sliktu Latvijas piena ražotājiem. Tāpat novērojams, ka piena cenu lejupslīdes periodos starpība starp vidējo piena iepirkuma cenu ES un Latvijā palielinās – piemēram, 2015.-2016.gados atšķirība bija gandrīz 7.77 eiro centi par kg piena.

Zemāka piena iepirkuma cena būtiski ietekmē pievienotās vērtības veidošanās iespējas piena ražošanas sektorā un liedz iespēju augstāk apmaksāt iesaistīto darbaspēku, kā arī citus ražošanas faktorus, uzkrāt kapitālu turpmākai ražošanas attīstībai un negatīvi ietekmē saimniecību noturību ilgtermiņā. Tādējādi zemās piena iepirkuma cenas noteicošo faktoru apzināšanās un risinājumi to mazināšanai ir vitāli svarīgi turpmākai piena nozares attīstībai Latvijā.

Neattīstīta vertikālā sadarbība un zemāks sausnas (tauku un olbaltumvielu) saturs pienā savukārt ir viens no zemās piena iepirkuma cenas iemesliem. Līdzšinējā Latvijas praksē ierasts, ka par piena ražošanas galveno produktu tiek uzskatīts svaigpiens. Tomēr uzturvērtība un tirgus vērtība faktiski piemīt tajā esošajai sausnai (taukiem un olbaltumvielām, arī laktozei un minerālvielām), bet ne ūdens frakcijai. Salīdzinot tauku un olbaltumvielu saturu pienā vidēji piecu gadu periodā, uzskatāmi redzams, ka Vācijā un Īrijā ir būtiski augstāks gan olbaltumvielu, gan tauku saturs pienā nekā Baltijas valstīs un Polijā. Ievērojot, ka sausna ir piena pārstrādes produktu noteicošā sastāvdaļa, augstāks piena tauku un olbaltumvielu saturs nodrošina labāku produktu iznākumu pārstrādē. Turklāt tukšāks piens rada papildus izmaksas piena loģistikā no saimniecības līdz pārstrādes uzņēmumam, prasa lielāku energoresursu patēriņu piena pirmsapstrādē, kā arī prasa papildus resursus pārstrādes notekūdeņu apsaimniekošanā. Salīdzinoši zems vidējais sausnas (tauku + olbaltumvielu) saturs pienā Latvijā visdrošāk skaidrojams gan ar desmitgades ilgām tradīcijām, gan ar to, ka piena ražošana Latvijā attīstās atrauti no piena pārstrādes un, izmantojot sadrumstalotai piena ražošanas struktūrai raksturīgo zemo tirgus spēku un neelastīgo piedāvājumu, Latvijā saražotā piena iepircēji globālā tirgus apstākļiem neatbilstīgi novērtē sausnas saturu pienā. Tomēr šāda tendence nav ilgtspējīga, jo lauksaimniecība ir primārās ražošanas sektors, no kura tiek sagaidīts, ka tas saražos patēriņam nepieciešamās barības vielas, piena gadījumā tās primāri ir olbaltumvielas un tauki. Vācijā un Īrijā, bet ne tikai- kur piena ražošana un pārstrāde darbojas kā vienota, vertikāli integrēta pārtikas sistēma un piena iepirkuma cenas aprēķins dominējoši balstās uz sausnas satura rādītājiem, piena ražotāji ir motivēti strādāt, lai kāpinātu sausnas saturu pienā, un arī tas sekmē šo valstu piena nozaru konkurētspēju starptautiskajā tirgū.

Piena fiziskā apjoma izslaukums ir augstāks lielās saimniecībās, piena sausna – vidēji lielās ģimenes saimniecībās. Ganāmpulkos ar slaucamo govju skaitu virs 200 novērojama augstākā produktivitāte – izslaukums gadā vidēji uz govi pārsniedz 9.5 tonnas piena 2020.gadā (šajās saimniecībās tiek saražots nedaudz vairāk kā 1/3 no kopējā piena valstī). Arī saimniecību grupā ar slaucamo govju skaitu 100-199 novērojama relatīvi augstāka piena ražošanas produktivitāte (virs vidējās valstī), savukārt saimniecību grupās ar mazāku slaucamo govju skaitu vidējais izslaukums novērojams 6-7 tonnas gadā, izņemot saimniecības ar govju skaitu līdz 9, kur vidējais izslaukums nesasniedz 6 tonnas gadā. Tāpat vidēji zema piena ražošanas produktivitāte ir bioloģiskajās saimniecībās (5.6 tonnas gadā). Savukārt, izvērtējot piena sausnas (tauki + olbaltumvielas) saturu pienā dažādās saimniecību grupās, var secināt, ka saimniecību grupā ar augstāko izslaukumu, tauku un olbaltumvielu saturs vidēji ir viszemākais. Visaugstākais summārais tauku un olbaltumvielu saturs pienā vidēji novērojams saimniecību grupā ar 50-99 slaucamajām govīm, un augsts tas vidēji summāri ir arī saimniecībās ar 100 – 199 slaucamajām govīm. Saimniecībās ar mazāku govju skaitu ganāmpulkos, kā arī bioloģiskajās saimniecībās raksturīgs salīdzinoši augsts tauku saturs pienā, bet zemāks olbaltumvielu saturs.

Piena nozarē Latvijā pamatā darbojas nelieli piena kooperatīvi, 2020.gadā svaigpienu iepirka kopumā 32 piena kooperatīvi, vidējam iepirkuma apjomam uz kooperatīvu veidojot 8.8 tūkst. tonnas (t.i., ap 24 tonnas dienā) gadā. Lielākoties kooperatīvu biedru skaits nepārsniedz 100 piena ražotājus, kas neļauj būtiski ietekmēt piena iepirkuma cenu, tomēr atvieglo samaksas piena pienu saņemšanu to biedriem. Izmantojot piena iepirkuma apjomu un cenu empīriskos datus, novērtēts, ka kooperatīvās sabiedrības spēja saviem biedriem nodrošināt iespējami augstāku piena iepirkuma cenu, ir atkarīga no konsolidētā piena apjoma, minimālais slieksnis retrospektīvā novērtēts, ka nepieciešami vismaz 13 tūkst. tonnu piena gadā (~50 tonnas dienā). Lai kapinātu piena kooperatīvu darbības efektivitāti (mazinātu fiksēto izmaksu slogu un optimizētu piena loģistikas izmaksas), kā arī kāpinātu kooperatīvo sabiedrību spēju nodrošināt augstāku piena iepirkuma cenu saviem biedriem, nepieciešama kooperatīvu darbības apmēra (aptvēruma un konsolidētā piena apjoma) kāpināšana. Kā arī vertikālā integrācija. Piena nozarē Latvijā ir tikai daži kooperatīvi, kas veic primārās izejvielas pārstrādi, taču to pārstrādātais piena kopapjoms ir neliels. Turklāt Latvijā principā nav novērojama ES ierasta prakse - kooperatīviem piederoši vairumtirdzniecības uzņēmumi un veikalu ķēdes, kas sniedz plašākas realizācijas iespējas un ļauj zemnieku saražoto pārvērst produktos ar augstāku pievienoto vērtību, nodrošinot arī ienākumu stabilitāti kooperatīvu biedriem. Latvijas piena kooperatīvu daļa kopējā svaigpiena iepirkumā 2020.gadā veidoja 33%, savukārt piena pārstrādes uzņēmumi iepirka 35% no kopējā svaigpiena. Vidēji ES dalībvalstīs kooperatīvu daļa piena piegādēs veido ap  64%, bet Īrijā – pat 98%.

Pievienotā vērtība uz nodarbināto Latvijā kopumā ir zema. Uz zemāku piena ražošanas efektivitāti Latvijā norāda arī pievienotās vērtības (izlaide mīnus starppatēriņa izmaksas) līmenis attiecībā uz vienu lauksaimniecības darba vienību (LDV), tas ir zemāks nekā vidēji ES un citās salīdzinājumā iekļautajās valstīs, izņemot Lietuvu, veidojot tikai 6.8 tūkst. EUR (ES vidējais tie ir 26.8 tūkst. EUR). Pievienotā vērtība uz nodarbināto atšķiras saimniecību grupās dalījumā pēc slaucamo govju skaita ganāmpulkā. Pievienotā vērtība uz nodarbināto ir augstāka lielāko ganāmpulku saimniecību grupās, šajās saimniecību grupās arī novērojama augstāka samaksa par piena kilogramu un salīdzinoši mazāka atbalsta loma ieņēmumu apjoma un pievienotās vērtības veidošanā.

Saimniecības ar slaucamo govju skaitu ganāmpulkā virs 200 uzrāda labāku ekonomisko noturību, vērtējot pēc saimniecību spējas gūt ieņēmumus no produkcijas pārdošanas tirgū. Savukārt augstāka ir šajā grupā ietilpstošo saimniecību atkarība no darbaspēka pieejamības tirgū (salīdzinoši zems ģimenes darba spēka īpatsvars kopējā darbaspēka vajadzības nodrošināšanā) un lopbarības pieejamības tirgū (augsts pirktās lopbarības īpatsvars), līdz ar to šo saimniecību noturība pret ražošanas faktoru nodrošināšanas risku vērtējama zemāka nekā saimniecību grupās ar slaucamo govju skaitu ganāmpulkā no 30-99, kur raksturīgs augstāks ģimenes darbaspēka īpatsvars kopējā apjomā un augstāks pašražotās lopbarības īpatsvars. Mazāko ganāmpulku saimniecību grupās savukārt ir zemāka ekonomiskā noturība, vērtēta pēc spējas gūt ieņēmumus no produkcijas pārdošanas tirgū un augstāka ieņēmumu atkarība no atbalsta. Lai kāpinātu šo saimniecību ekonomisko noturību, nepieciešamas investīcijas darba ražīguma kapināšanā.

Piena saimniecībām ir grūtības piesaistīt finanšu resursus īstermiņa un ilgtermiņa attīstības plānu īstenošanai. Līdzšinējos pētījumos identificētas vairākas problēmas, kas ierobežo lauksaimnieku piekļuvi finansējumam, tostarp kā nozīmīgākās ir pietiekama nodrošinājuma trūkums, jo tipiski LIZ kalpo kā nodrošinājums aizdevumam, tomēr lielas zemes platības galvenokārt ir laukaugu saimniecību privilēģija. Savukārt īstermiņa aizdevumiem saimniecības rīcībā esošie apgrozāmie līdzekļi (krājumi) netiek novērtēti kā nodrošinājums par īstermiņa aizdevumu gadījumos. Kredītiestādes praktiski nestrādā ar jaunpienācējiem un jaunajiem zemniekiem viņu kredītvēstures, pieredzes un prasmju trūkuma dēļ, tāpat kredītiestādes ir piesardzīgas, vērtējot investīciju projektus lauksaimniecības sektorā, jo iegādātajām iekārtām ir ierobežots lietotu iekārtu tirgus. Lauksaimniecība ir investīciju ietilpīga nozare, bet piena ražošanā naudas plūsma no produkcijas pārdošanas tirgū sāk veidoties vairāk nekā pēc gada kopš darbības uzsākšanas, tādējādi atbalsta loma jo īpaši saimnieciskās darbības sākuma posmā ir neatsverama.

Kopējās SEG emisijas no piena ražošanas samazinās – pašlaik dzīvnieku skaita krituma ietekmē, turpmāk papildus emisiju samazinājumam jāmeklē arī citi avoti. Piena ražošana Latvijā ir nozīmīgs SEG emisiju avots lauksaimniecībā, pie esošās ražošanas struktūras tā ir atbildīga par aptuveni 600 tūkst. tonnām SEG emisijām CO₂ ekvivalentā. Piena ražošanā SEG veidojas gan no metāna zarnu fermentācijas (ap 82%) un kūtsmēslu apsaimniekošanas (ap 10%) procesā, gan tiešajām un netiešajām N₂O emisijām kūtsmēslu apsaimniekošanas procesā (kopā ap 8% no kopējā apjoma). Salīdzinot ar 2005.gadu, SEG emisijas no piena ražošanas Latvijā ir samazinājušās par 8.4%. Tomēr pat pie esošo attīstības tendenču turpināšanās 2030.gadā sagaidāms būtu tikai 11.6% kritums pret 2005.gadu. Kopējo emisiju samazinājumu noteicis slaucamo govju skaita kritums, jo emisijas uz slaucamo govi līdz ar vidējā izslaukuma pieaugumu ir palielinājušās. SEG emisiju turpmākam kritumam jāmeklē citi iespējami avoti (ārpus dzīvnieku skaita samazināšanas), ko racionāli būtu saistīt, pirmkārt, ar relatīvu (izteiktu attiecībā uz produkcijas vienību) metāna emisiju mazināšanu zarnu fermentācijas procesā un no kūtsmēslu apsaimniekošanas un, otrkārt, ar pasākumiem slaucamo govju produktīvā mūža pagarināšanai. Nozīmīgākais ietekmējošais faktors, kas lielā mērā noteic kopējo SEG emisiju apmēru, ir metāna emisijas, kas rodas zarnu fermentācijas procesā. Tomēr arī lopbarības līdzekļu izaudzēšana ir SEG emisiju ietilpīga, un ietilpība ir augstāka saimniecību grupās ar lielāku slaucamo govju skaitu ganāmpulkā. Novērtējot SEG emisijas uz kg piena vai kg sausnas – nozīmīgs ir sasniegtais izslaukums, izteikts piena vai sausnas kilogramos. Te saimniecības ar sasniegtu augstu izslaukumu nodrošina zemāku SEG emisiju apmēru uz produkcijas vienību.

Metāna emisiju līmenis uz saražoto pienu – Latvijā augstāks nekā, piemēram Vācijā un Igaunijā. Salīdzinot metāna emisijas, kas rodas no slaucamo govju zarnu fermentācijas un kūtsmēslu uzglabāšanas, uz saražotā piena kg, šobrīd vislabākie rādītāji tiek sasniegti Vācijā (0.48 kg metāna emisiju CO2 ekvivalentā uz kg piena) un Igaunijā (0.49 kg). Latvijā metāna emisijas uz piena kg ir līdzvērtīgas Lietuvas līmenim (0.58 kg), kas ir nedaudz zemāks kā Īrijā (0.59 kg), tomēr salīdzinoši augsts. Kā pozitīvs sasniegums atzīmējams - analizēto valstu starpā Latvijā un Polijā bijis lielākais metāna emisiju samazinājums kopš 2010.gada. Papildus, ja salīdzina metāna emisiju apjomu uz piena sausnu (tauki + olbaltumvielas), Latvijas emisijas ir augstākās starp salīdzinājumā iekļautajām valstīm, atgādinot par zemāku tauku un olbaltumvielu saturu pienā vidēji Latvijā. Kā arī tas norāda uz SEG emisiju samazināšanas iespējām Latvijas pienam par 15-17%. Valstu rādītājus lielā mērā noteicis izslaukuma apmērs un tā dinamika. Īrijā, kur piena ražošana balstās uz ganību sistēmu, izslaukums ir zemāks. Tomēr salīdzinājumā ar citām valstīm, Īrijā piena ražošanai ir visaugstākais potenciāls ceļā uz klimata neitralitāti, jo aprēķinos ievērtējot zālāju (jo īpaši ilggadējo zālāju) iespējas oglekļa uzkrāšanā, situācija varētu izvērsties būtiski atšķirīga no citām ES valstīm, kurās piena ražošana noris intensīvāk un attālinājusies no ganību sistēmas. Turklāt, jo intensīvāka piena ražošana, jo ar potenciāli lielākām SEG emisijām absolūtā izteiksmē tā saistīta. Ar ēdināšanu saistīto SEG emisiju (N2O emisijas, kas rodas augkopības etapā – saistībā ar slaucamo govju ēdināšanai nepieciešamo barības līdzekļu izaudzēšanu un metāna emisijas, kas rodas zarnu fermentācijas procesā) aptuvenais novērtējums piena lopkopībā Latvijā atklāj, ka SEG emisijas absolūtos skaitļos pieaug ar saimniecību lielumu - jo vairāk slaucamo govju saimniecību grupā, jo augstākas SEG emisijas. Viszemākās tās ir bioloģiskajās saimniecībās.

Agrāka pirmā atnešanās un lielāks laktāciju skaits – iespēja SEG emisiju ietaupījumam uz produkcijas vienību. Veicot aptuveno novērtējumu dažādiem pirmās atnešanās brīža un kopējā laktāciju skaita variantiem, izmantoti dažādi ēdināšanas tehnoloģiskie modeļi, atkarībā no nodefinētā mērķa izslaukuma. Rezultāti atklāj, ka šobrīd vidējā piena ražošanas prakse (pirmā atnešanās 26 mēnešos, 2.8 laktācijas periodi) ir metāna emisiju visietilpīgākā, vērtējot uz kg piena, - abi pārējie scenāriji (pirmā atnešanās 23 mēnešos, 5 laktācijas periodi; un pirmā atnešanās 23 mēnešos, 2.2 laktācijas periodi), kas ietver iespējami ātru pirmo atnešanos rada metāna emisiju ietaupījumu uz produkcijas vienību, bet arī laktāciju skaita kāpināšanai ir pozitīva ietekme uz metāna emisiju mazināšanu uz produkcijas vienību.

Slāpekļa izmantošanas efektivitātes kritērija izpilde saimniecībās – potenciāls izaicinājums Latvijas piena saimniecībām. Pētījumā veikts NUE (slāpekļa izmantošanas efektivitātes) aprēķins dažāda lieluma piena lopkopības saimniecībās, ar mērķi iegūt priekšstatu, vai Taksonomijas regulējuma ietvarā tehniskajos kritērijos šobrīd izvirzītais minimālais NUE līmenis piena lopkopības saimniecībām (30%) ir potenciāls drauds banku finansējuma pieejamībai piena lopkopībā. Pētījumā veiktā NUE novērtējuma rezultāti liecina, ka Taksonomijas regulējuma būtiskās sekmēšanas kritērija izpilde varētu kļūt par nopietnu izaicinājumu Latvijas piena saimniecībām. Lai laicīgi apzinātos galvenos faktorus, kas ietekmē NUE piena lopkopības saimniecībās, kā arī rastu risinājumus NUE kāpināšanai, nepieciešams attīstīt zināšanas un praktiskus rīkus, lai varētu īstenot aptverošu un detalizētu NUE aprēķinu un novērtēšanu saimniecību līmenī.